Tā sanāca, ka Eghishorna stacijā mēs satikām trūkstošo komandas daļu. Mūsējie bija pacēlušies ar gondolām, un baudīja skatu. Kā ne kā, ja velcies kalnā paša spēkiem, tad kaifo vairāk, lai gan ne visi atbalsta šo pieeju. Bet cilvēks domā, un dzīve dara savu. Labi, ka biedri mums pievienojās, lai arī kā tas būtu sanācis.
Kad mēs ar Gariku atgriezāmies no pārgājiena uz pašu virsotni, pārējie jau malkoja kafijiņu no vietējās kafejnīcas. Priecājās par ledāju turpat ārā, ietinoties pledos. Es iegāju kafejnīcā paprasīt verdošu ūdeni, un man to pārdeva meitene vārdā Aņa (pilnais vārds) par vienu eiro, pēc mana paša piedāvājuma. Laifhaks: lielākā daļa cilvēku ir labsirdīgi, un neiebilst tev palīdzēt, ja prasi pieklājīgi un ar smaidu. Pēc tam es ar viņu nedaudz papļāpāju, apvaicājos, vai tas ir populārs vārds, izrādījās – jā. Bez Aņas mēdz būt arī Anna, turklāt tīri bieži.
Starp citu, izrādījās, ka meitene, ar kuru mēs iepazināmies, ir dietoloģe, trenere un Ukrainas un Eiropas čempione fitnesa bikini, lai ko tas arī nenozīmētu. Viņu sauc Anastasija Poltavska.
Tagad esmu reāli glaimots par pazīšanos. Starp citu, ja kāds nezina, mans pirmais "darbs" bija mājaslapa vietējai (Latvijas) fitnesa federācijai. Kamēr to taisīju, atskatījos uz mūsu uzkačātajām meitenēm bikini, un periodiski pat bez. Tāpat arī konfigurēju datoru pilsētā pazīstamam fitnesa guru un biznesmenim, un kompis bija pilnībā piedirsts ar porno trojiešiem. Bija rēcīgi. Diemžēl
- Dizainu es nemācēju no vārda vispār, un nebiju mācījies
- Es pieticīgi prasīju maz naudas
- Es kaut kā kautrējos no biznesmeņa-kačoka, un nezvanīju viņam pats, piedāvājot vairāk pakalpojumu
Bet varbūt tā pat ir labāk. Galu galā mana dzīve ir ievirzījusies nemaz ne tik slikti.
Tomēr atgriezīsimies pie Alečas ledāja. Padzērām tēju, kafiju, pastaigājām šurp-turp, un galu galā aizskrējām uz pēdējo gondolu uz leju. Ar mums kopā brauca gan Anastasija, gan Aņa ar atkritumu maisiem, jo cita transporta uz ledāju nav. Tieši gondolā Garika anonīmā draudzene man jautāja, vai es nenožēloju, ka atbraucu, bet es piemiedzu ar aci Anastasijai un atbildēju, ka it nemaz nenožēloju.
Runā, ka Eiropā skaistuma ziņā ar Šveici var sacensties tikai Norvēģija. Es tur biju, kad man bija 15 gadu, un tieši tāpat brīnījos ik sekundi.
Kāpēc tad Šveicē krāso olas? Ierakstiet komentāros.
Ar pēdējo gondolu mēs nolaidāmies Fīšā, un sākām garo mājupceļu. Vilciens (ne viens vien) iet mazāk par trim stundām, bet apkārt caur Berni, apmēram 250 km. Toties ērts, un pa logu var interesanti pablenzt. Ja vien tu, protams, neesi es, un loga vietā drudžaini nebaksti telefonu ar savām līkajām ķetnām. Jo ir taču jāplāno tālāk, jāraksta posti uz portatīvās klaviatūras, jāšķiro fotogrāfijas. Bet gribas, kā visiem, patrīt mēli par iespaidiem un vispār. Ne tik bieži es ar draugiem pavadu veselu dienu no vietas; vismaz, ja vien brīvdienās nebraucu ar velosipēdu.
Aizbraucām mēs bez piedzīvojumiem, bet, kamēr es tiku līdz mājām (man taču vēl no Cīrihes uz Bāru jākratās), bija jau pēc desmitiem vakarā. Draugi, pie kuriem es nakšņoju, iet gulēt diezgan agri, un tāpēc sanāca tāds neliels rasinhroniņš. Lai gan parunāt mēs vienalga paguvām. Par programmēšanu, algām, dzīvi Šveicē un Latvijā un citiem aktuāliem jautājumiem. Mani ir viegli novērst, tāpēc es pastāvīgi iestrēgu sarunās, atliekot plānošanu uz nekad nepienākošu "vēlāk". Noguruma un svaigā gaisa dēļ es gulēju neslikti, lai gan modos diezgan agri. Nākamajā dienā mēs no rīta atkal nesteidzīgi pļāpājām. Es tikmēr mēģināju izdomāt kādu jaunu plānu, bet vienkāršāku, lai mītu trakošanu ar čillu, kā man priekšā saka dzīves pieredze.
Plāns atradās: tā kā mani biedri atkal tur (ne)izdomāja kaut ko garlaicīgu un amorfu, es nolēmu atdalīties. Draugs man piešķīra alkobaiku: velosipēdu braucieniem no bāra, tikai nevis pilsētas, bet iestādes. Lai jūs saprastu, alkobaiks te – tas ir Specialized ar karbona dakšu, velosipēds, kurš jauns droši vien maksā vairāk par kilobaitu. Bet īsts sporta rīks maksā 5-10 tūkstošus eiro.
Mēs piepumpējām velosipēdam riepas, es pārbaudīju, vai man ir karte un pietiks baterijas, un devos ceļā. Mani ceļgali, diemžēl, vairs ne pārāk ļauj močīt pa kalniem. Mans ceļš bija vienkāršs: apbraukt tuvējo ezeru – Cūgu. Šis maršruts ne tikai ir gandrīz bez kalniņiem, bet vēl vairāk nekā puse iet pa veloceliņiem. Pirms aizbraukšanas man parādīja vietējo dīvainību – krāsotas vistu olas.
Kāpēc tad Šveicē krāso olas? Ierakstiet komentāros.
